Vienā antīkā raidījuma „Zootrops” sērijā kāda lokāla „kino kritiķe” bija raksturojusi filmu „Zāģis”, otro vai trešo daļu (sen bija, neatceros), ar vārdiem „Gaismiņa dziest, bet gaļasmašīna turpina griezties...”. Spēlei „Gears of War 2” ar šo epizodi un arī ar raidījumu „Zootrops” nav nekāda sakara, izņemot to, ka gaļasmašīna tik tiešām turpina griezties!!!
Un sanāca ļoti kvalitatīva un sulīga gaļa – labākajās pirmās daļas tradīcijās, bez atklāsmēm. Epic un CliffyB (kuru tagad oficiāli jādēvē par Cliff Blezinski, un nekā savādāk) solīja, ka spēle būs lielāka, krutāka un more badass – nu tad savu solījumu viņi ir izpildījuši, jo viss tiešām ir daudz lielāk, vairāk un krutāk, kā pirmajā daļā! Šoreiz Kliffords ar komandu spēlē iebāzuši visu, kas vien slimajos prātos bija ienācis – cīņas pilsētas ielās, cīņas mājās, pagalmos un tumšos pagrabos, milzu armiju cīņas vienai ar otru un tāpat vien, grimstošas pilsētas, cilvēku harvesteri, motorzāģu dueļi un monstri, kurus pat aprakstīt īsti nevar, tik neganti! Manuprāt, vislabāk spēles scope (mērogu) ilustrē viena epizode tuvāk beigām, kad mēs viltīgi nozogam ienaidniekiem milzu lidojošo nezvēru un traucamies tālēs zilajās – un mums pakaļ auļo ienaidnieku ģenerālis ar, protams, 10x milzīgāku elles izdzimteni! Vārdu sakot, tur pat viens no pēdējiem līmeņiem saucas (spoiler) „Brumak rodeo”, un savu nosaukumu pilnībā attaisno. Kopējā sajūta no visa notiekošā ir apmēram tāda pati, kā no filmas „Rambo” (2008. gada) pēdējām 40 minūtēm – acis uz āru, gribas kāpt uz dīvāna četrrāpus un veikt citas pirmatnējās darbības.
Paliek pat nedaudz bail, vai tik autori nav nogriezuši sev atkāpšanās ceļu, jo nu vairs nav īsti skaidrs, ko Epic vīri piedāvās spēles 3. daļā (kura obligāti sekos), bet es noteikti respektēju šo komandas izaicinājumu pārspēt pašiem sevi.
Visam neprātam pa vidu tas pats maigi sakot vienkāršais stāsts par četriem skapjveidīgiem draugiem, kuriem īslaicīgi piebiedrojas kāda jauna seja. Ko lai saka – dialogi ir vēl jēlāki, varoņu zābaki vēl negantāki, patoss vēl biezāks, viss savās vietās. Kas vēl no mazsvarīgākām lietām? Grafika ir smuka, viss spīd un laistās, spēle ir pozitīvi krāsaināka, nekā iepriekšējā daļa, viss ir augsti poligonēts un rūpīgi apvilkts ar augstas izšķirtspējas tekstūrām – bet man ir pārliecība, ka pieminēt grafiku mūsdienu AAA spēlēs var tikai tad, ja tā ir vai nu pavērusi jaunus horizontus, vai bezjēgā izgāzusies, neviens no kuriem gadījumiem nav šeit. Uz skaņu attiecas tas pats – skan labi!
Redzams, ka šoreiz liels uzsvars tika likts uz multiplayer – pietiekami daudz kartes (10 sākotnējā komplektācijā), grandiozi DLC solījumi, dažādi spēles rēžīmi, nopietna matchmaking sistēma... tikai, cik noprotu, tīkla kods izrādījās tikpat caurs, kā pirmajā daļā tās relīzes dienā, tapēc cilvēki, visdrīzāk, nedaudz paspēlēs (cik nu izturēs lagus) un atgriezīsies pie ierastajiem Halo un Call of Duty. Bet gan jau komentāros zinātāji izstāstīs, kas un kā. Kā pilnīgs jauninājums un atbilde uz lūgumiem par 4 spēlētāju co-op kalpo režīms „Horde” – veco laiku stilā mūsu priekšā ir 50 hordes līmeņi, kurus līdz pat 5 cilvēkiem var mēģināt uzveikt. Paldies, interesanti, turpinam gaidīt pilntiesīgu 4 player co-op nākamajā sērijā.
Par spēju vismaz uz 6-8 stundām pārvērst jebkuru ofisa planktonu par adrenalīna pārsātinātu mačo-veci, kurš lādē, šķērē un šķiļ dzirksteles, spēle saņem no manis personīgo „Game of the Year” titulu.
9/10