Sems Fišers beidzot ir atgriezies arī uz PC. Kā jau ierasts ar UbiSoft, tad PC versija dabū kārtīgi aizkavēties. Prieks vismaz, ka iznāca vispār. Sema Fišera piedzīvojumi ir pārbūvēti līdz nepazīšanai, jo vēl vienu tādu pašu spēli sērijā, kurā, visas daļas izskatās vienādi zaļganas, fani vairs nevarētu izturēt.
SCC ir devies vēl tālāk pa to pašu taciņu, kuru aizsāka Double Agent. Kā parasti visi cenšas Splinter Cell salīdzināt ar Metal Gear Solid, nevienam nezināmu iemeslu dēļ. Līdz šim tas bija tā pat kā salīdzināt Mocarta simfonijas ar šprotēm. Sākot ar Conviction, beidzot ir gana daudz ko patiešām salīdzināt. Sākot no vājas stealth atblāzmas, un beidzot ar pārspīlēti daudz video ielaidumiem un smedzenes mežģošu sazvērestību mākoni. Priekš manis, Splinter Cell Conviction izskatās pēc Metal Gear Solid un '24' pārošanās rezultāta.
Tiem, kas nav lietas kursā, iepriekšējās daļas laikā (Double Agent), Sems iefiltrējās terroristu grupā, lai piebeigtu viņus no iekšpuses, pa to laiku, tika nogalināta viņa meita un labs draugs. Rezultātā Trešā Ešlona aģents pameta darbu aģentūrā un devās pagrīdē atrast meitas slepkavas. Tur arī sākas šī daļa. Slēpjoties ēnās ne vairs valdības norādijumu dēļ, bet gan paša interesēs. Tā kā valdība vairs nesponsorē dārgo gadžetu piegādi, nākas improvizēt ar visu kas ir apkārt, un Ubisoft ir izdomājuši, ka izmantojamās vides ietvaros, šoreiz vajadzētu iesaistīt arī civiliedzīvotājus. Slēpšanās šoreiz notiks ne vairs tik ļoti ēnās, kā cilvēku pūļos. Sižets un spēles stilistika vietām atsauc atmiņā arī Max Payne atriebības pilno krusta gājienu.
Spēles process ir paātrinājies vismaz divas reizes. Vairs nav nepieciešams kārtīgi pārdomāt taktiku un tad doties pa vienam vien izslēgt visus sargus telpā. Šoreiz, var dažu sekunžu laikā, nomērķēt automātisko šaušanu uz dažiem pretiniekiem, pēc tam ar visparastāko automātu un granātām, Rembo stilā, tikt galā ar pārējiem. Sems spēlē, beidzot atgādina tos slepenos aģentus filmās, kas brutāli ielaužas telpā un tad, sitot, sperot un šaujot ar klusinātāju dažās sekundēs 'iztīra' spēcīgi apsargātu telpu. Lai tas būtu iespējams, mūsu vecais protagonists ir ieguvis jaunas spējas. Rāpot pa sienām (Ubisoft taisija arī Assassin`s Creed), mest pretiniekus ārā pa logiem, iepriekš notēmēt uz vairakiem pretiniekiem, pēc tam automatizēti ļaut datoram apšaut mēķus, pacelt jebkuru nomesto ieroci un izmantot aizsegus, pa modernajai konsoļu šaušanas modei.
Vairāk tiek akcentētas AI darbības. Tagad ir iespējams apmānīt pretiniekus, un apiet tiem no aizmugures, jo stulbie boti atceras pēdējo vietu līmenī, kur tie redzēja Semu, tad pārdrošā gaitā un nepiesedzot sev aizmuguri, dodas Semu meklēt tieši uz turieni. Sema uzdevums, šeit ir acīmredzams, pieiet no aizmugures un kārtīgi nointervēt nelaimīgo upuri. Pretiniekus ir iespējams vienkārši sabaidīt, lai tie sāktu histēriski šaut tumsā. AI pretinieku izsaucieni un sarunas, kaujas laikā ir tikpat kaitinošas kā pārlādes atgādinājumi klasiskajā Half-Life 2. Pretinieki nemitīgi, pāri telpai izkliedz visas savas, domas, sapņus, cerības un taktiskās idejas. Spēlētājs jūtas tā it kā spētu lasīt pretinieku domas. Garīgi atpalikušu pretinieku, jo izkliegtie teksti visbiežāk aprobežojas līdz diviem, vienas kaujas laikā. Un tie apklust tikai tad, kad AI ir beigts. Vēl viens elements, kas niknumu pret robotīgajām lellēm padara personīgu. Tā pat pamanāmības stabiņu ir nomainijusi krāsu pazušana. Kad esat neredzams, viss paliek melnbalts. Vienkārši. Pārrunu metodes, kopš seriāla pirmās spēles ir attīstījušās, līdz upura galvas dauzīšanai pret visām ierīcēm telpā. Izlietņu skaldīšana ar terrorista galvu, jau ir paspējusi kļūt par spēles zīmotni. 'Intervējot' kārtējo 'slikto' personāžu, uzmanība novēršas no teiktā, tā vietā visu laiku gribas meklēt telpā arvien jaunas un interesantas vietas, pret ko padauzīt nelaimē nonākušo Savienoto Valstu ienaidnieku.
Spēles procesam klāt ir nākusi iespēja kolekcionēt un apgreidot ieročus. Ik pa laikam līmeņos atrodas ieroču, kastes, pie kurām pieejot var salikt ekipējumu, nomainīt ieročus, apgreidot esošos utt. Taču, lai tie būtu pieejami, tie vismaz vienreiz ir jāpaceļ no kāda upura.
Daudzspēlētāju režīms nav īsti mainijies kopš Chaos Theory. Ir iespējams saslēgties kopā ar draugiem un spēlēt kooperatīva misijas vai vienam pret otru. Vienīgi pats spēles process daudzspēlētāju režīmā piedāvā, nu jau pavisam citu garšu, kas vairāk atgādina Army of Two nekā Splinter Cell.
Tehniski spēle ir būvēta uz Unreal 3 dzinēja, taču nepierasti slikti optimizēta. Prasīs kārtīgus dzelžus spēlētāja datorā, lai ne tikai izbaudītu spēles skaistumu, bet lai vienkārši spēli varētu palaist uz minimālajiem uzstādijumiem. Acīmredzot Xbox 360 bija galvenais uz ko Ubi ir koncentrējušies. Atkal. Tehniski reizēm ir piedzīvojami vadības gļuki, kas liek 'ieķerties pogām', un pat pēc pogu atlaišanas, Semam turpināt darīt pirms 3 sekundēm norādītās darbības. Jebkurā gadijumā, rodas iespaids, ka šo spēli vadīt ar klaviatūru un peli ir, kā minimums, 10 reizes ērtāk nekā ar pulti. 'Tīrīt' telpas, lekt ārā pa logiem, šaut un spridzināt ar peli šoreiz noteikti ir daudz ērtāk, ņemot vērā, ka spēles procesa ātrums ir pielīdzinājies kārtīgam FPS. Ieskaņojums ir līmenī. Sems joprojām ir saglabājis savu ikoniski dunošo balsi, vides demolēšānas trokšņi lieliski papildina attēlu un muzikālais pavadījums turpina Tom Clansy seriāla tradīcijas.
Kopumā Ubisoft ir paveicis kārtīgu darbu pie plastiskās operācijas, padarot, citādi apnikušo un nedaudz nomācošo spēles procesu krāsaināku. Misiju norādijumu attēlošana uz māju sienām ir interesants dizaina elements, kas padara visu spēli vēl popsīgāku, nekā Metal Gear Solid atblāzmas, katrā spēles procesa minūtē. Sižets un divkosīgie varoņi spēcīgi atgādina kārtējo '24' sezonu, taču daudz asiņainākā un aizraujošakā formātā. Tādi līmeņi, kā 'Pirms 10 gadiem irākā' (~3. līmenis spēlē), pilnībā izdemolē Splinter Cell pamatideju, iedodot spēlētājam AK-47, gaišu dienu klajā tuksnesī un armiju ar arābiem, piesaistot to konsolistu uzmanību, kam Gears Of War un Halo liekas, apskaidrību nesoši un vēzi ārstējoši grāvēji. Ja jums nepatika pirmās 4 Splinter Cell daļas, ar šo viss var mainīties. Noteikti visaizraujošākā un jestrākā daļa seriālā. Jauna publika tiks noteikti piesaistīta, iespējams pat kārtīga varza Metal Gear fanu. Spēle ir stilīga, aizraujoša, ātra, interesanta un paspēj piedāvāt ne tikai bezsmadzeņu izšaudīšanos, vai ieskatu taktisko šuteru pasaulē, bet atbalsta, nu jau otrajā plānā nogrūztās stealth action vērtības un piegādā laba sižeta cienītājiem, pietiekami sarežģītu stāstu arī priekš dvēseles, ne tikai šaušanu priekš īkšķiem. Ja patika pirmās 4 daļas, noteikti gribēsies redzēt sižeta turpinājumu, kā arī būs gana daudz ēnas kur slēpties. Pārējiem, ļoti kvalitatīvs un aizraujošs Džeka Bauera simulators. Daudz tumšāka, daudz brutālāka un vēl jo mazāk domāta bērniem par visām iepriekšējām kopā.
Vienā teikumā: Revolūcija Splinter Cell seriālā, kas noteikti ir vērsta pareizajā virzienā, padarot Conviction par labāko spēli seriālā.
Pārpublicēts no